NEĻAUSIM NOZAGT MŪSU VALSTI!
Pēdējās nedēļās sabiedrībā arvien lielāku rezonansi iegūst tā saucamo Rīdzenes sarunu ierakstu publikācijas žurnālā “Ir”. Sarunās teiktais ir klajš krimināli sodāms, bezprecedenta gadījums. Atjaunojot valstisko neatkarību, neviens nevarēja iedomāties, ka pienāks brīdis, kur valsts vara noziedzīgā veidā tiek uzurpēta, un nācija zaudē ticību brīvai, tiesiskai un demokrātiskai valstij. Īpaši pārsteidzoši, ka iespējamajos noziedzīgajos nodarījumos pieķertās personas ne tikai neizjūt morāli ētisku atbildību par notikušo, bet turpina aizstāvēt melus un krāpšanos.
Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas iestājas par patiesību, taisnīgumu un demokrātiju Latvijā. LELBĀL ir šokēta par dzirdēto oligarhu sarunās Rīdzenes viesnīcā, ko publicējis žurnāls “Ir”. Šajās sarunās dzirdam par rūpīgi organizētu plānu uzpirkt presi, apzagt valsti, oligarhiem tikt pie pilnīgas varas un noturēt šo varu, lai vairotu savu ietekmi. Tas ir nepieņemami brīvā un demokrātiskā valstī ar kristīgām vērtībām.
Mēs aicinām valsts prezidentu Raimondu Vējoni, ministru prezidentu Māri Kučinski, jaunizveidoto Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisiju nekavējoties rīkoties, lai atklātu patiesību šajos noziegumos! Mēs lūdzam Latvijas kristīgo konfesiju vadītājus, mācītājus un citus garīgos darbiniekus iestāties par taisnību, nosodīt melus un noziegumus pret mūsu tautu un valsti! Visiem kopā mums ir jāiestājas par patiesības atklāšanos.
Pateicamies par tām balsīm sabiedrībā un presē, kas meklē taisnīgumu un kalpo Latvijai! Mēs kā Baznīca, kā valsts, kā Latvijas tauta nedrīkstam klusēt par Latvijai kaitnieciskām darbībām. Dievs, svētī Latviju!
Paziņojumu sagatavoja: māc. Dāgs Demandts un māc. Rinalds Gulbis
Publicēts 27|07|2017
Trīsdesmit gadus lūdzot, mīlot un kalpojot!
Dievs, Jēzus, ticība, lūgšana, jubilejas, svinības, laulības, kristības, iesvētības, sērās, prieks, lepnums, Koncekrācija, Sinodes, ģimene, gudrībā, skola, Lauma, Artūrs, Miķelis, Blaumaņi, Ozoliņi, Gailāni......Devu sev 15 sekunžu laiku kurā bija jāuzraksta jebkādi vārdi kuri nāca prātā domājot par draudzi un atskatoties atpakaļ uz mūsu draudzes pastāvēšanas 30.gadiem.
[...]Šogad mācot latviešu skolā viens no mūsu projektiem klasē bija rakstīt vienkārši visus latviešu latviešu vārdus, kuri tajā mirklī nāca prātā. Tā arī es domāju par šo rakstu, par šo jubileju un visu, kas ir noticis. Rakstīju visu, ko es par to iedomājos. Mani skolēni varētu jums liecināt par to, ka man rakstot vārdi vienkārši plūda un dažreiz mana vārdu 'jūra' aizgāja pilnīgi citā virzienā pamatojoties uz vienu vārdu, kurš ienāca prātā dzirdot kādu citu. Tā liekas arī šinī rakstā tik daudz par ko runāt un teikt un liekas ka katra doma, katra cilvēka mūžs pavadīts mūsu draudzē, vai tajā kalpojot liek domām skriet tik tālāk gandrīz vai nepabeidzot iesākto domu. Ceru ka tomēr esmu spēju novaldīt savus domu 'zirgus' tik daudz lai jūs šī stāsta laikā neraustītu uz visām pusēm.
Marta beigās nosvinējām savas draudzes 30 gadu jubileju. Domājot par cilvēka mūžu, trīsdesmit gadi parasti nav lieli, dzīve tikai tā īsti ir sākusies. Vēsturē trīsdesmit gadu ir pavisam īss laika posms, taču tajā var notikt tik ļoti daudz, ka liekās, ka esi nodzīvojis veselu mūžību.
Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit septītajā gadā trīs Milvoku draudzes( Milvoku Latviešu Ev. Lut. Draudze, Sv. Jāņa Latv. Ev. Lut. Draudze Milvokos un Milvoku Latv. Ev. Lut. Kristus Draudze) apvienojās, lai turpinātu iesākto un veidotu jauno. Apvienojās pāri par 700 latviešu luterāņu un draudzes gana atbildība tika uzticēta toreiz mācitājai nu jau arī Archibīskapei Laumai Zušēvicai sadarbiba ar Milvoku Lat.Ev.Lut.Kristus Draudzes mācītāju Visvaldi Rumpēteri.
Šajos gados tik daudz kas paveikts, gan noturētas divas Sinodes, noorganizētas draudžu dienas Garezerā, un protams rīkota Laumas Koncekrācija-viņas ievešana Archibiskapes amatā. Šogad pat, pavisam nesen Lauma tika lūgta vadīt dievkalpojumu tajā pašā dievnamā, Mt. Zion Ev Lutheran Church, kur notika šī koncekrācija.
Tie nu tie lielie notikumi vai darbi, bet tie jau nenotiek bez maziem, ikdienas darbiņiem, lai draudze tiktu uzturēta gan ik dienas gan ik svētdienas.
Cik daudz cilvēku pūļu pielikts, lai vēl pēc 30 gadiem, pretojoties draudzes dievlūdzēju skaita samazināšanai, atrodas cilvēki, kuri dara un vada. Laumas pienākumiem pieaugot, auga mūsu pašu darbs un sadarbība. Tiekamies ik mēneša padomes sēdēs, kur spriežam ne tikai par garīgām, bet arī lietišķām lietām, kā piemēram torņa jumta pārlikšana, kas rīkos krāmu tirdziņu, kura peļņa ļauj mūsu draudzes dāmām atbalstīt jauniešu latvisko izglītību Garezerā? Esam vienmēr atbalstījuši Latviešu skolas centienus arī tepat Milvokos. Kristus mīlestības pilnās sirdis dod tālāk savu mīlestību mūsu vecākajai draudzes paaudzei to apciemojot un tā padarot viņu dienas gaišākas-tie ir mūsu Samarieši. Talcinieki Latvijai turpina atbalstīt draudzes Latvijā. Grupa Dūriens Pie Dūriena darina lupatu sedziņas ar kurām tad tiek sasildīti mazuļi vai jaunpiedzimušie, kuri iet mājās no Kuldīgas pilsētas slimnīcas. Mūsu draudzē ir vienreizēji cilvēki kuriem tiešām rūp, ka Milvokos vēl gadiem būtu dievnamā durvis atvērtas un tie un vēl jaunākās paaudzes varētu nākt un pielūgt un slavēt Dievu.
Būtu netaisnīgi pret tiem, kuru vārdus piemirstu tāpēc šoreiz atsevišķus vārdus neminēšu, varbūt tikai pāris. Mīļš paldies maniem priekštečiem draudzes priekšnieka amatā, Artūram Mundeciemam un Miķelim Abulam, un protams mūsu Archibīskapei Laumai un viņas visai ģimenei, kura vienmēr viņas darbu ir atbalstījusi. Gribu pateikties draudzei un visai latviešu sabiedrībai par atbalstu darbam ko darām. Paldies, ka pieņemat un rūpējaties par ik katru jaunu dievlūdzēju vai tas ir angliski runājošais vai arī iebraucis no Latvijas un meklē dvēseles mieru un savējos. Mums vēl daudz darāmā. Daudz dzirdam, ka nav viegli būt kristietim! Domāju, ka to var attiecināt uz jebkuru reliģiju. Pasaulē šodien ir tik daudz ciešanu, ka mēs esam šobrīd visvairāk viens otram vajadzīgi, gan uzklausot, gan otra asaru noslaukot, gan kopā priecājoties, ka pēc trīsdesmit pastāvēšanas gadiem, mums šo pavasari ir septiņi iesvētamie.
Ticu, ka tieši mums, mūsu latviešu tautai, Dievs ir uzticējis nest Viņa mācību un sludināt Viņu caur mūsu miermīlīgāki sirdīm, dievbijīgām balsīm un miera pilnām lūgšanām. Mums jāliecina citiem, ka pēc visa kas ar mūsu tautu ir noticis, mēs vēl lūdzam un jūtam Jēzus mīlestību.
Vai nākošie 30 gadi būs mainīgi? Protams! Vai nāks jauni un darbīgi cilvēki, Dieva bērni palīgā? Neapšaubāmi!
Apsveicu jūs visus mūsu jubilejā! Mīlestībā un pateicībā un par jums visiem un par Jums lūdzot!
Sandra Kalve
Milvoku Sv. Trīsvienības draudzes priekšniece
Publicēts 20|07|2017
ATSKATOTIES UN VĒLOT PATEICĪBAS PILNU VASARU.
No 10. līdz 16. maijam Āfrikas Namībijas valsts galvaspilsētā notika Pasaules luterāņu federācijas asambleja. Biju ļoti pateicīga, ka prāv. emer. Dāvis Kaņeps bija otrs mūsu Baznīcas pārstāvis. No Latvijas ev. lut. Baznīcas neviens nepiedalījās. Man bija uzticēts vadīt nominācijas komiteju, darbs šoreiz nebija grūts, jo septiņu reģionu sanaksmēs kandidāti 48 vietām Federācijas padomē (“Council”) jau bija izvirzīti. Asamblejas ļoti saistošā virstēma bija “Liberated by God’s Grace!” Dažādās lekcijās, pārrunās un svētbrīžos tikam aicināti neaizmirst, ka reiz, kad esam Dieva žēlastības atbrīvoti, nedrīkstam atkāpties no pienākuma to apliecināt ne tikai vārdos, bet darbos. Nedrīkstam doties atpakaļ, pakļaujoties mācībām, kas censtos ierobežot Dieva žēlastības. Apustuļa Pāvila vārdi vēstulē Galatiešiem to apstiprina, jo sevišķi 5:1, kur lasām: “Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis, tad nu pastāviet tajā un neuzņemieties atkal bauslības jūgu.”
[...] Kas mūsu dienās ierobežo cilvēku brīvību? To analizējām Bībeles stundās un diskusiju grupās, apskatot trīs tēmas: “Salvation – Not For Sale. Human Beings – Not For Sale. Creation – Not For Sale.” Globalizācijas sekas panākušas to, ka, šķiet, vienojošā pasaules ‘valoda’ izteikta naudas zīmēs. Pat cilvēkus ‘pārdod’ - gan tiešā nozīmē, kur cilvēkus nelikumīgi pārdod, gan arī gadījumos, kad bezdarbs ierobežo cilvēku spējas gādāt par savām ģimenēm, vai arī tad, kad finansiālās nedrošības dzīti, cilvēki pat neuzdrīkstās izņemt nopelnīto atvaļinājumu.
Viens lektors sniedza zinātniskus faktus un statistiku par to, cik cieš vistrūcīgākās valstis, jo bagātākās valstis izmanto viņu dabas bagātības (“resources”), aiz sevis atstājot postu. Kompānijas tikai grib augt un augt, tā šis dzenulis kļuvis par elka dievu! Lektors izaicināja Baznīcām mācīt uzdrīkstēties iestāties par citu modeli globalizācijai. Viņš arī lika atcerēties, ka zinātne nav pretinieks ticībai, bet izaugsme no radības, ko devis Dievs. Viņš izaicināja neignorēt zinātniskos faktus un realitāti tikai tāpēc, ka šobrīd mums ir labi, kaut citi mirst badā, vai klīst pa pasauli kā bēgļi, arī tādēļ, ka pašu zemēs daba izpostīta un vairs nav ko ēst. Vārdi bija spēcīgi un satraucoši. Tie spieda mums skatīties spogulī un sev prasīt: kā mūsu pašu rīcības svētī vai kaitē gan dabai, gan nākotnes iespējām mūsu bērniem un mazbērniem. Grupās dzirdējām no tiem, kas ir aculiecinieki šīm realitātēm, kas tik bieži liekas mūs neskar. Viņš citēja Albertu Einšteinu, kurš sen rakstījis: “Kad pēdējais koks pazudis, kad pēdējā zivs nav atrodama - Tu nevarēsi ēst naudu!”
Ko darīt? Daži ieteikumi jau sen dzirdēti par to, ka katram jāsamazina savas ekoloģiskās pēdas. Jāatjauno ģimenes vai draudzes dārzus, jācenšas iepirkties veikalos, kas pērk no vietējiem lauksaimniekiem. Jāatcerās, cik dabai dārgi maksā mūsu vēlme pārāk bieži ēst gaļu. Ieteikums arī bija vairāk griezties pie politiķiem. Ziņojums no mācītājas, kas strādā Flint, Mičigānā bija sevišķi satraucošs. Kad pietrūks tīrs ūdens ko dzert? Ko tad? Sev vairojot pelņu, pārāk daudz kompānijas dzīvo, it kā viņām nerūpētu cilvēki. Tie kļūst kā ‘commodity’.
Asambleja mūs ne tikai garīgi stiprināja, bet arī izaicināja savienot garīgo ar ‘reālo’ pasauli, kuŗā dzīvojam. Šī pieeja atspoguļo Pasaules Luterāņu Federācijas misijas izpratni: nest Kristus vēsti pasaulē. Pasaulē, kuŗā dzīvo cilvēki, kam, protams, gribam vēstīt par Dieva žēlastības apbrīnojamo patiesību un mūžīgo vērtību, bet kuŗiem ir jāstrādā, jāēd, jāgādā par saviem bērniem laikmetā, kad plaisa starp nabagiem un bagātiem aug arvien dziļāka un plašāka. Tā ir tā pasaule, kuŗā Krisus mūs sūta, ne tikai tai vēstot par brīvību Viņā, kad esam atpestīti no grēka un nāves varas, bet par to mīlestību, ko Kristus kalpi brīvprātīgi dala katram – Viņa mācības mudināti.
Šajā vasarā ieejot, no sirds lūdzu, kaut Dievs dāvinātu ne tikai brīnišķīgus atpūtas brīžus, bet arī apziņu, cik daudz mums ir par ko pateikties un domāt, kā lai es dzīvoju un citiem palīdzu dzīvot, lai vēl ilgi, ilgi pēc manis, citi varētu pateicībā pavadīt vasaru. Visa radība pieder vienīgi Viņam – tādēļ to taču nevar pārdot vai pirkt! Dievs lai dod, ka mūs pavada ilgas, pateicoties Viņam, saglabāt to, kas ir Viņa dāvana mums visiem – un aiz sevis atstāt vietu, kas ir skaistāka, tīrāka, auglīgāka, kā mēs to saņēmām.
Kristus mīlestībā,
jūsu.
+ Lauma
Publicēts 20|06|2017
Archibīskape Lauma Zušēvica
