VARONĪBAS GADĀ SVEICIENS LATVIJAS VALSTS SVĒTKOS!
Šīs dziesmas autors, mācītājs Romāns Auseklis Vanags piedzima 1902. gadā un 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Daugavpils kājnieku pulkā. Apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. Viņš kalpoja kā mācītājs Saldus draudzē un kā kapelāns Kuldīgas XIV aizsargu pulkā.
[...]Par savu ticību un patriotismu 1948. gadā viņš tika apcietināts un uz desmit gadiem izsūtīts uz Sibīriju. Gadu vēlāk tika izsūtīta arī viņa ģimene. Pēc atgriešanās dzimtenē, Romānam Vanagam bija grūti atrast darbu - cilvēkos valdīja savstarpēja neuzticēšanās. Iesākumā viņš atrada darbu kapsētā, tikai pēc vairākiem gadiem kļuva par mācītāju Mežaparka draudzē. Diemžēl jau drīz pēc tam - 1969. gadā viņš mira.
Kurā dzīves posmā viņš sarakstīja šo tik daudziem pazīstamo dziesmu, ziņas par to nevarēju atrast. Vai jaunībā, kara laukā? Brīvības gados, kopā ar citiem strādājot, lai zeltu latvju tauta? Ticu, ka katrs, kas to svešumā dziedāja, juta, ka vārdi rakstīti tieši viņam personīgi, lai mēs neaizmirstu prasīt: "Kas gan es būtu dzīvē savā, ja būtu nocirsts tautas zars?" Varbūt, līdzīgi, dziesma stiprināja tos, kam bija liegts to dziedāt Latvijā, lai neaizmirstu, ka ārpus Latvijas bija tie, kas skaļi dziedāja, strādāja par labu tēvzemei un lūdza: "Dievs, svētī Latviju!", jo ticēja, ka bijām, esam un gribam būt viena tauta, viena saime.
Šogad ir varonības gads piecu gadu ciklā, kas veidots, lai atzīmētu Latvijas valsts simtgadi. Paldies Dievam, mums netrūkst tādu varoņu, kas spēj iedvesmot un mācīt, kur smelties spēku nepadoties. Tiem ticība pārbaudīta un dvēseles dziļumi atklāti. Kā mācītāja Romāna Ausekļa Vanaga lūgšanas vārdi liecina:
"Bet zināt ticībā, nav Tev dot vietu,
Nav dzīvot tā, kā dzīvot lieci Tu!
Lauz tādēļ, Kungs, Tu manu gribu cietu,
Lai manī brīvi Tu vien valdītu."
Kur Dievs vien valda, tur cilvēks spēj veikt to, kas liekas neiespējami - kā latviešu karavīriem 1919. gadā doties cīņā pret tik lielu pretspēku, Rīgu aizsargājot. Vai arī šīs vēsturiskās cīņas, drošsirdība un pašatdeve, šie tautas upuri iedvesmoja Lolitu Ritmani? Ticu, ka arī viņa, augot Portlandē, Oregonā, neskaitāmas reizes 18. novembrī, kopā ar savu ģimeni un draudzi, dziedāja: "Mēs viena tauta, viena saime." Šī “Emmy” balvu ieguvusī komponiste radīja mūziku nupat Latvijā iznākušajai filmai "Dvēseļu putenis". Viņas mūzika atklāj, cik dārgi maksāja 1918. gada 18. novembrī deklarētās neatkarības izcīnīšana tiem varoņiem, kas drošsirdībā, sevi nežēlojot, pirms 100 gadiem, dodoties kaujas laukā, sev teica:
"Ja tauta nīks, nīkt arī man!"
Latviešu varoņus, viņu ģimenes pieminot un lūdzot par Latviju, valsts Prezidentu, Saeimu, katru latviešu tautas aizstāvi, brāli, māsu, bērnu, šogad sveicot jūs visus Latvijas Valsts svētku dienā, aicinu noklausīties Lolitas Ritmanes komponēto dziesmu “Lūgšana: Dodi mieru mūsu brāļiem"!
https://www.youtube.com/watch?v=6wdTWKcklZ4
Tā lai iedvesmo mūs pateicībā Dievam par Latviju, par mūsu varoņiem, kas upurējuši sevi, lai nestu svētību Latvijai, tās tautai tuvumā un tālumā, pagātnē un šodien. Viņu dzīvesstāsti un viņu vārdi lai iedrošina un svētī, dodoties nākotnē!
Mēs lūdzam no sirds: "Dievs, svētī Latviju! Dāvini katram tās piederīgajam, katram latvietim un latvietei ticēt - ja tauta zels, es arī zelšu!"
Publicēts 18|11|2019
+ Lauma Zušēvica
Valsts prezidents: LELBĀL reģistrācija Latvijā atbilstu remigrācijas politikas nostādnēm
Pirmdiena, 28. oktobris, 2019
Valsts prezidents Egils Levits šodien Rīgas pilī tikās ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskapi Laumu Zušēvicu, pārrunājot aktualitātes pasaules latviešu evaņģēliski luteriskajās draudzēs.
L. Zušēvica informēja E. Levitu, ka ir tikusies ar tieslietu ministru Jāni Bordānu un ministrs ir apstiprinājis, ka veidos darba grupu, lai izskatītu jautājumu par LELBĀL reģistrāciju Latvijā.
[...]Prezidents izteicās, ka LELBĀL reģistrācija Latvijā, pēc viņa domām, atbilstu remigrācijas politikas nostādnēm, jo LELBĀL ir diasporas dzīves pilnvērtīga daļa un arī veicina saikni ar Latviju. L. Zušēvica piekrita E. Levita jau agrāk paustajai domai, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca un LELBĀL ir “viena stumbra divi zari”, kam ir kopīgas saknes un savs teoloģisks skatījums uz atsevišķiem jautājumiem.
Tikšanās laikā tika pārrunāts arī pasaules latviešu evaņģēliski luterisko draudžu un Latvijā darbojošos draudžu atbalsts dažādiem labdarības projektiem.
Publicēts 28|10|2019
Valsts Prezidenta preses dienests
Nekrologs
Profesors emeritus Reinhards Vītols
Dzimis Daugmales pagasta Rijniekos 1925. g. 19. oktobrī,
miris Notinghamā 2019. g. 12. oktobrī.
Izvadīšana bija no Wilford Hill krematorijas Notinghamā 24. oktobrī.
..................................................................................................................
Reinis, kā latviešu draugi viņu pazina, dzimis 1925. g. 19. oktobrī Daugmales pagasta Rijniekos. Tas ir stratēģiski svarīgs un sens Baltijas cilšu apdzīvots apvidus, par ko liecina Daugmales pilskalns ar tā senpilsētu, bet jaunāku laiku vēsturē tas ir apvidus, kur Pirmā pasaules kara laikā notikušas smagas latviešu strēlnieku cīņas. Reinis atcerējās kā vecāku saimniecības ganāmpulku ganījis pieminekļa pakājē, kas veltīts Nāves salā kritušajiem strēlniekiem.
[...]Vecāki Reinim bija jaunsaimnieki un viņš uzauga kopā ar trim māsām, kas vēlāk ar vecākiem palika Latvijā, kad Reinis nokļuva trimdā. Reinis ļoti sekmīgi beidza Daugmales pamatskolu, bet vecāki nevarēja atļauties viņu tālāk izskolot. Tā kā Reinim arī interesēja techniskas zināšanas, viņš pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt par mācekli. Izejot trīsgadīgās mācekļa gaitas, viņš apguva atslēdznieka arodu. Paralēli tam viņš vakaros mācījās Rīgas pilsētas amatnieku skolā un pabeidza tās mechānikas nodaļu.
Paredzētās tālākās studijas technikumā nenotika, jo 1944. gada rudenī Reini iesauca Vācijas gaisa spēku izpalīgos. Tā viņš nokļuva Itālijā, kur kara beigās nonāca amerikāņu gūstā.
Pēc atbrīvošanas no gūstekņu nometnes un ilgākas atveseļošanās no gūsta apstākļos iegūtajām slimībām Reinis 1947. gada rudenī ieceļoja Anglijā, lai uzsāktu salīgto darbu Stafordšīras ogļraktuvēs. Pēc trim gadiem sirdsdarbības traucējumu dēļ ārstu komisija aizliedza Reinim strādāt raktuvēs, bet viņš atrada atslēdznieka darbu rūpnīcā Notinghamā, kur projektē un ražo mašīnas mežģiņu darināšanai. Tajā pašā laikā viņš turpināja mācīties koledžā, lai sagatavotos augstāka līmeņa studijām.
Pārtraucot šo Reiņa darba un mācību gaitu apceri, ir svarīgi pieminēt lielo pārmaiņu personīgajā dzīvē, kas notika ap šo laiku. Reinis iepazinās ar Zentu un 1951. gada Ziemsvētkos viņi salaulājās, kam sekojusi 67 gadu saskanīga un laimīga laulība. Visās sekojošās darba un studiju gaitās, visos panākumos, Zenta ir bijusi līdzgaitniece un balsts.
Reinis iestājās Notinghamas Techniskās koledžas (tagadējās Nottingham Trent University) mechānikas nodaļā un vakaros turpināja inženierzinību studijas. Rūpnīcas vadība, kur Reinis strādāja, ievēroja viņa spējas un apzinīgo darbu un viņš pakāpeniski avansējās techniskā zīmētāja un pētniecības nodaļas darbā, līdz kamēr 1965. gadā viņu paaugstināja par rūpnīcas galveno mašīnu projektētāju. 1968. gadā viņš pie Mechānikas inženieru institūta ieguva pilnu profesionāla inženiera, Chartered Engineer, statusu.
Tajā pašā gadā Reinis pieņem asistenta darbu Lafborovas Universitātē, kas ir sākums viņa zinātniskajai karjerai. Arī šeit viņš ir veiksmīgs. 1971. gadā viņš saņem maģistra grādu, 1973. gadā jau ir pasniedzējs, 1979. gadā aizstāv doktora disertāciju. Reinis ir unikāls sarežģītu problēmu risinātājs, izgudrotājs un mašīnu projektētājs, 37 patentētu sistēmu un mašīnu autors. Viņš spēj apvienot praktiskās atslēdznieka iemaņas ar izdomu un precīzu analītisku domāšanu. To apstiprina patiešām izcili sasniegumi. 1988. gadā viņš saņem augstāko doktora grādu – Doctor of Technology – un 1990. gadā viņam piešķir profesora titulu – Professor of Textile Engineering. Kad 1991. gadā Reinis aizgāja pensijā, Lafborovas Universitāte viņu pagodināja ar profesora emeritus titulu.
Mūsdienās mēs esam pieraduši, ka apdāvināts students akadēmiskus grādus var iegūt ātri – 3 gadi bakalauram, vēl viens gads maģistram, 3 gadi doktoram – un 7 gadu laikā jauns zinātnieks it kā jau gatavs. Reinim bija jāpārvar daudz grūtību un ilgi jāgaida, lai to visu sasniegtu, bet kad viņš to sasniedza, tad tas bija ar uzviju.
Ar Latvijas neatkarības atjaunošanu atvērās jauns dzīves posms ar jaunām iespējām. Reinis varēja pavadīt laiku kopā ar savu māsu ģimenēm, tuvāk iepazīties ar viņu bērniem un mazbērniem. Akadēmiskā laukā viņš sadarbojās ar Rīgas Tehnisko Universitāti un 1994. gadā saņēma RTU goda doktora grādu, kā rakstīts: “par izciliem sasniegumiem inženierzinātņu attīstībā, nozīmīgu veikumu RTU mācībspēku kvalifikācijas celšanā un lielu ieguldījumu Latvijas inženieru starptautisko sakaru veicināšanā.”
Reiņa dzīvē profesionālajam un akadēmiskajam darbam bija īpaši svarīga loma, bet bija arī daudz citu dimensiju viņa darbībai un sabiedriskai dzīvei. Piemēram, tie, kas ir studentu korporācijas Selonija locekļi, zinās par viņa darbību tur un citās latviešu akadēmiskās organizācijās.
Šo rindu autoram ir vairāk pazīstama Reiņa darbība baznīcā. No 1973. gada viņš bija Austrumanglijas draudzes priekšnieks, un no šī amata viņš atlūdzās tikai pirms dažām nedēļām. No 1992. gada līdz 2010. gadam viņš bija Baznīcas Pārvaldes Lielbritānijā priekšnieks un līdz ar to mūsu Latvijas ev. lut. Baznīcas ārpus Latvijas Virsvaldes loceklis. Reinis klusi paveica administratīvi sarežģītus baznīcas darbus. Piemēram, pēc rūpīgas korespondences ar attiecīgām iestādēm viņam izdevās 1997. gadā mūsu Baznīcas Pārvaldei Lielbritānijā iegūt reģistrētas labdarības organizācijas (registered charity) statusu. Izpildot Austrumanglijas draudzes Korbijas kopas lēmumu, viņš sekmīgi izkārtoja draudzes nama pārdošanu, kas atkal saistījās ar ilgām techniskām un birokrātiskām grūtībām.
Visus pēdējos gadus Reinis turpināja interesēties par Baznīcas darbu, ar savu padomu bija klāt mūsu Lielbritānijas Pārvaldes sēdēs un sinodēs. Pēdējo reizi tikāmies un atvadījāmies vēl šī gada maijā, kad Reinis bija atbraucis uz sinodi Londonā. Mēs varam atcerēties Reini kā klusu un rāmu darba darītāju, laipnu un bieži smaidīgu, kas sēdēs un sanāksmēs daudz neuzstājās, nemēdza savu viedokli citiem uzspiest. Bet, kad tas bija vajadzīgs, viņš skaidri un loģiski izteica savu domu. Viņam, kā liekas, ne visai patika publiski runāt. Nezinātāji varbūt nevarēja iedomāties, ka aiz šīs klusās un it kā kautrīgās ārienes slēpjas tik izcilas darba spējas un dziļa gudrība.
Ir paredzēts Reiņa pelnus apglabāt ģimenes kapos Daugmalē, netālu no vietas, kur viņš uzsāka šīs zemes gaitas un kur viņš ganos gāja.
Publicēts 28|10|2019
Prāvests Dr. Andris Abakuks
PAZIŅOJUMS